Valodu koks un latviešu valodas vēsture

Baltu valodas (lietuviešu, latviešu, prūšu, galindu, jātvingu, un citas valodas) ir indoeiropiešu valodu saimes valodas, kuras lietoja baltu ciltis . Mūsdienās pastāv vairs tikai divas baltu valodas — latviešu un lietuviešu. Baltu valodām radniecīgākās indoeiropiešu valodas ir slāvu valodas un attālākās ģermāņu valodas, kuras izdalījušās no indoeiropiešu pirmvalodas jaunākajā akmens laikmetā, kad tajā runājošās ciltis izveidoja Auklas keramikas kultūru.

Domājams, ka balti un to valoda no indoeiropiešu pirmvalodas atdalījusies ap 2000. g. p.m.ē., bet senlatviešu ciltis no senlietuviešu ciltīm nodalījās 5.–7. gadsimtā. Kā nacionāla valoda izveidojās vairākus gadsimtus ilgā procesā no 4 baltu cilšu — kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu — valodām, šīm sentautām zaudējot cilts raksturlielumus un to locekļiem pārtopot par sociālu kārtu, pamazām zūdot lielākajām atšķirībām starp to valodām. Konsolidēšanās process sākās 13. gadsimtā, šīm ciltīm kristoties un nonākot vienotā politiskā, ekonomiskā un reliģiskā telpā — Livonijā. Process paātrinājās 16. gadsimtā līdz ar rakstu valodas pamatu izveidošanu un izplatīšanu, un ilga līdz 19. gadsimta sākumam (kursenieki savu valodu saglabāja līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei), kad ar dzimtbūšanas atcelšanu (zemnieki tagad varēja pārvietoties ārpus sava pagasta robežām, pārceļoties uz dzīvi citur) var jau runāt par latviešu kā mūsdienu nācijas ar savu vienu valodu pastāvēšanu.

Latviešu rakstu valodas veidotāji 16.–18. gadsimtā bija vācbaltiešu garīdznieki, kurus vadīja tīri praktiska vēlme — Reformācijas laikmetā padarīt latīniski rakstītās reliģiska satura grāmatas pieejamas un saprotamas arī latviešu draudžu locekļiem.

Latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,7 miljoniem cilvēku, galvenokārt Latvijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Lielākās latviešu valodas pratēju kopienas ārpus Latvijas ir Īrijā, Austrālijā, ASV, Zviedrijā, Lielbritānijā, Vācijā, Brazīlijā, Krievijā. Senākie rakstu paraugi latviešu valodā — baznīcas dziesmu tulkojumi Vidzemes dialektā — ir no 1530. gada.

Latviešu valodai ir trīs pamatdialekti, ko var sīkāk iedalīt atsevišķās izloksnēs. Lībiskais (tāmnieku) dialekts iedalās Kurzemes un Vidzemes izloksnēs. Vidus dialekts iedalās kursiskajās, zemgaliskajās un Vidzemes izloksnēs. Augšzemnieku dialekts iedalās sēliskajās un nesēliskajās izloksnēs. Latviešu literārās valodas pamatā ir vidus dialekts, bet latgaliešu rakstu valodas — Latgales dienvidos runātās nesēliskās izloksnes (avots: lv.wikipedia.org).